Par cūku

Veči sadomāja kaut cūku. Paņēma drosmei pa stakanam samaduja un gāja. A fiška kāda- cūkai mauc ar vāli pa galvu un tad dur ar lielo dunci sirdī. Situācija sekojoša- viens no večiem māk durt, otrs sist, bet otru lietu pagalam švaki pieprot. Nu kā gadījās kā ne, bet tas sitējs netrāpīja cūkai, bet dūrējam pa kāju. Turklāt tā, ka brakšķi dzirdēja slimnīcā un nemaz nebija jāzvana- paši atbrauca pakaļ. A ko darīt- gaļu vajag, cūka arī jau sevi sagatavojusi nāvei- atvadījusies no radiem, draugiem, paziņām. Sauks palīgus.

A palīgos pieteicās vietējais ments. Tas pajēma stakanu samaduja drosmei un gāja to cūku... ŠAUT. Piegāja tuvāk, izšāva. A cūka zvērs nopietns, šamai tāds šāviens dziļi pie vienas vietas. Šī sabijās un asiņodama dieb nafig prom pār lauku. Kāvēji un interesentu bars pakaļ. Jāsaka, ka interesentu bars bija makten liels savācies, neba nu katru dienu ments cūkas šauj. Tā nu šie to nabaga lopu dzenāja pa pagastu kādu stundu, kamēr šamais tomēr nozviedza- noasiņoja. Par laimi visi interesenti vēl nebija izklīduši- pacietīgākie vēl gaidīja rezultātu- tāpēc par visiem izdevās līķi nogādāt tālākai apstrādei līdz mājām.

Vot bija jautri. Veselu mēnesi bija par ko baumot. Arī es tur biju, alu dzēru, pa bārdu tecēja, bet mutē netika...

Like! 6