Mēs aizmigām pēc garām sarunām, es uz brīdī atvēros, stāstīdama lietas, kuras zina tikai retais, tad es pēkšņi kādā brīdī sabijos un atkal aizvēros. Es nevēlos, lai tieku izmantota, tas ir pēdējais, ko es vēlētos, bet es to vispār nevēlos.
Norīta pamodāmies, laicīgi, saģērbāmies un pa taisno devāmies pie manis. Uztaisīju viņam tēju un iedevu maizi, sviestu, sieru, tomātus, lai taisa sev brokastis kādas vien vēlas, var arī pa plauktiem paložņāt, kamēr es savākšu visu vajadzīgo un sataisīšos, nevēlos, lai manas pucēšanas rezultātā viņš atstiepj kājas manā dzīvoklī.
Visu izdarījusi, puisis paēdis, lecām mašīnā un traucāmies uz darbu, pateicu viņam, kur strādāju un viņš tikai nosmīnēja, tas smaids man likās aizdomīgs. Piebraucām klāt Olimpiskajam sporta centram un izkāpu, pateicu paldies par visu, bet viņš pagrieza atslēgas aizdedzes un izslēdza motoru, izkāpa ārā, aizslēdza durvis un smaidīja. Es uz viņu skatos ar jautājošu skatienu. Viņš redziet arī šeit strādājot. Brīnišķīgi.
No ēkas iznāca ļoti skaista sieviete, gara auguma, slaida, ar pieguļošu kleitiņu. Kleitiņa bija gaumīga, neskatoties uz to, ka tā bija īsa un puķaina, bet tai pašā laikā tā likās ikdienišķa. Viņa piegāja klāt pie Mareka plati pasmaidīja, apskāva viņu un sabučoja. Es atvadījos un steidzīgi devos prom, nelikos par viņiem ne zinis.
Devos uz kabinetu pēc žurnāliem, kur būs jāsaraksta cilvēki, kas apmeklēs nodarbības un šādas tādas šeptes vēl jāsaraksta. Līdz pirmajai nodarbībai ir palikušas vēl divas stundas. Izplānoju pirmās nodarbības programmu, kādu mūziku izmantošu, aizgāju uz nodarbības telpu, ieslēdzu mūzikas centru, ieliku disku, un centos iejusties telpā, izjust šo vietu, saplūst ar to savā ziņā, jo tā būs mana darba vieta, aurai jābūt labai, pašai jābūt pozitīvai un pacietīgai.
Norīta nodarbība ir mazajiem, bērniem vecumā no 5 līdz 8 gadus veciem. Tādi mīļi bumbulīši, šajā vecumā nācēju parasti vēl ir daudz, jo viņus ved vecāki, tad mazajiem vēl īpaši lielas teikšanas nav, neskatoties uz to, ka reizēm viņi tomēr niķojas pretī. Ieradās tieši 22 mazie, sākumā parunāju ar vecākiem, iepazināmies un sarunājām, kad būs vecāku sapulce, kā nekā viņiem jāzina, kur viņi ved savu bērnus, kāda programma būs, ar ko viņiem jārēķinās.
Nodarbības pagāja veiksmīgi, viņi centās. Protams, ka arī ir tādi kā sava veida izlecēji, arī šeit viņu netrūka, tie pārsvarā bija puiši, šajā gadījumā 3 puiši. Vidēji dienā ir pa 4 nodarbībām, četrās vecuma grupās, katra nodarbība ilgst divas stundas. Katru vakaru jāizplāno treniņprogramma nākamajai diena. Kad pamati sāk nostabilizēties, tad jau jāsāk veidot horeogrāfija dejām.
Pēcpusdienā ierodas jaunieši, ar priekšzināšanām, šajā nodarbībā netrūkst izpausmes un oriģinalitātes, tāpēc, ka šajā vecumā jaunieši jau izsaka savu viedokli, savu skatījumu, es tajā ieklausos, ik pa reizei var izskanēt un arī izskan kāda laba ideja.
Sīkumos tajā visā tagad neiedziļināšos, bet es jau pirmajā dienā jūtos harmoniju pilna, darot, to ko es vēlos, to, ko es esmu vēlējusies darīt gadiem.
Pēdējais gads manā skatījumā bija vissmagākais, tas bija pārejas gads, mērķu stabilizēšanai tāds kā pirmsfināla posms, mānīgais fināls, jo fināls jau ir nāve, nevis sasniegtie mērķi. Bet mēs jau zinām, sasniedzot kaut ko vienu, vēlmes un mērķi aug lielāki un grandiozāki, mēs neapstājamies, bet attīstām plānus vēl tālāk.
Katrā ziņā manī mīt daudz pārdomu pašlaik, kā jau vienmēr. Pulksten desmitos vakarā pārrodos mājās. Es šeit jau esmu dažas dienas, bet vēl neesmu sazinājusies ar vecākiem, es to pat īsti nevēlos, vismaz ar tēvu noteikti nē. Viņš spēj smagi nolaist uz zemes, pat reizēm aprakt ar savu negatīvismu un ‘skaidro’ skatījumu, kad viņš ir dzērumā.
Tajā brīdī, kad biju izkrāmējusi darba mantas, pārģērbusies, uztaisīju vakariņas un apsēdusies beidzot, piezvanīja papiņš. Pēc sarunas, man visa apetīte pazuda, vēmiens nāca skatoties uz ēdienu. Viņš atkal bija dzēris, pirmdienā, sācis jau moralizēt, sākot jau ar to, ka esmu aizbraukusi prom un citur strādāju un kāpēc, ko es no tā panākšu... un tā tālāk. Laikam būs viņam norīta jāpiezvana un jāpasaka, ja grib normāli parunāt, tad, lai zvana rīta pusē. Cik par to nav runāts.... jēga? Nekāda.
Tādas dusmas. Ģimene mana ir mīloša, ir. Vecāki saprotoši, ļoti patiesībā, brālis kaitinošs, bet mīlīgs. Ģimene ir viens veselums, bet reizēm uznāk, tādas kā garastāvokļa maiņas ģimenei un tad viss iet pa gaisu. Lai gan ir lietas, kas gandrīz katru dienu notiek, tieši tāpēc, es vēlējos ātrāk tikt prom, varbūt esmu egoiste, bet man kā nekā ir jādzīvo sava dzīve.
Tā nu ar tādām mokošām domām devos uz gultu čučēt. Ja tā padomā, tad pēdējo dienu laikā šī laikam būs pirmā diena un nakts, kad viss ir mierīgi, ikdienišķi bez intrigām. Tas ir labi, tā ir kā atelpa.
Arlabunakti!

Like! 1