Kad acīs sariešas asaras, ir sajūta, ka kaut kas ir palaists garām, kaut kas neuzspēts vai izdarīts nepareizi. Es tobrīd nezināju, kas man bija jādara, bet es satvēru Viņa plaukstas un paspēju ieskatīties acīs. Šādā momentā pat manai, līdz tam brīdim cēlajai dvēselei sametās šķērmi. Es sapratu, ka nekas taču nebūs kā agrāk, jo nav jābūt pareģim, lai sajustu to vājuma priekšspēli, kas tūlīt sašķels kaut ko... kaut ko tik cēlu. Ziniet, Viņš paspēja pateikt pirmos trīs vārdus, līdz es pieliku rādītājpirkstu pie Viņa lūpām un izčukstēju murgainu burtu salikumu. Es šaubos, vai viņš saprata, bet viņš novērsa skatienu, mēģinot saasināt man aiz muguras esošo skatu caur logu. Kādu daudzdzīvokļu mājas logu, iespējams. - Es vienmēr esmu zinājusi, ka Tavi vārdi spēj pateikt daudz, bet šoreiz, cik Tu spēj saprast, tie ir trāpījuši tieši mērķī... – Līdz tam brīdim neticēju, ka viss tas manī bija patiesi. - Tev nebija nekas jājūt. Tu taču esi stipra un viss ar laiku pāriet. - Es nešaubos par savu stiprumu, bet visi mūri reiz grūst. Nekas nav mūžīgs. - Nekas nav mūžīgs... Vairāk no Viņa necerēju neko sagaidīt. Šī it kā vīrišķības pazīme – neko neteikt. Tas tracina uz velna paraušanu. Un tad vien neatliek nekas cits, kā, sievietei esot, sākt meklēt visādas variācijas par to, kas nupat notika un notiek, tur, dziļāk. Viņam šīs variācijas vienmēr likās pēdējās muļķības, likās, ka sieviešu intuīcija ir tikai kaut kāds aplams termins, kurš vairāk, kā vārdu salikums gudros teikumos nespēj reāli funkcionēt. Es varu mēģināt turpināt aprakstīt mūsu dialogu. Lai nu kā... - Iemesla nav. Ir tikai apstākļi. – No Viņa nedrošāk par citām reizēm. - Apstākļi kam? - Apstākļi ir visur, paraugies! - Tev vienmēr daudz ir nozīmējis nebūt konfliktā ar sevi. Vai tie arī ir tie saucamie apstākļi? - Nevērtē sevi tik augstu. Runa neiet par to, vai es pret Tevi ko jūtu. - Es tam neticu. - Neesi naiva, Sanda! – Pavisam savādi bija dzirdēt savu vārdu viņam sakot. Ne šādi viņš mani parasti uzrunāja. Spriežot pēc intonācijas, arī viņam tas bija neierasti. - Tu esi mana vājība. Kādu attieksmi Tu gaidīji? Es Tev biju pārāk daudz, tā arī ir mana kļūda. - Tevī nav kļūdu, Tevī ir pārāk daudz tā, kas man jau ir pārāk pieejams. - Ne visiem tas ir pieejams. Pat ne dažiem. Tas ir tikai Tev. - Es zinu. Un tieši tāpēc, ka es to zinu.. Pēc šīs sakāves es aptvēru seju ar plaukstām un nogūlos uz ceļiem, mati turpināja slīdēt gar pleciem. Sajust viņa plaukstas, atglaužot birstošās matu šķipsnas, bija kā caurstrāvojums. Cik šis sasodīti spēcīgais elektrības lādiņš ir spējīgs caurstrāvot visu miesu! Pabira viss, kas vien manī varēja pabirt. Kusa, plīsa, lūza un bira. Bet Viņš sēdēja un turpināja būt vīrišķīgs. It kā tāds mēģināja būt. Cik tizli, bet priekš manis cēli. Viss, kas vien ar Viņu notika un ko Viņš darīja man šķita skaisti, cēli un īpaši. Es tomēr biju naiva, es to atzinu. Kas notika tālāk, to pat es visdziļākajā sieviešu intuīcijā nespēju iepriekš izvariēt. Viņa plaukstas satvēra manus plecus un viegli tos atgrūda no ceļgaliem. Tad kādu brīdi viss tika nopauzēts, kadrs palika rāms kādas trīs minūtes. Es atbrīvoju seju, acis bija izplūdušas tušā, tipiska aina kāda var tikt aplūkota gandrīz katrā romantiskajā drāmā. Manī iedūrās trausla adata, kad viņš ar pirkstgaliem pārvilka pār manām lūpām. Sekoja mutulis elektrisku lādiņu. Viņš pietuvojās un maigi ar mēles galu skāra manas lūpas. Viņš apvilka manu lūpu kontūras un tad sekoja skūpsts. Nedz dziļš, nedz kaislīgs, bet gan vienkāršs un plūstošs. Viņš zināja, ka šādi man patīk vislabāk. Viņš to zināja un izmantoja šo brīdi. Viss notika improvizējot. Šoreiz jutu, ka nav nekāda scenārija, viss notiek bez vārdiem un skaisti. Kā pasakā. Tikai šoreiz nedzīvoja viņi ilgi un laimīgi. Tā bija pēdējā reize. Atvadu reize. Vēl tovakar paliku guļot uz viņa pleca, viss, ko centos bilst, bija lieki. Viņa atbildes bija īsas un konkrētas, bez sevišķām iezīmēm sejas izteiksmē. Pēc kāda trešā mēģinājuma es vairāk necentos neko labot, es turpināju vilkt to mirkli līdz pat rītam. Bet laikam paspēju salūzt. No rīta pamostoties, nekas vairāk neliecināja par Viņa klātbūtni. Tik atradu uz galdiņa atstātu zīmīti ar vārdiem „Nekas nav mūžīgs, zaķi...”. Es nezinu kā lai pēc šī visa paskatās kāda acīs, zinot, ka atklājot viņam visu, kas Tevī vien ir kā grāmatu, Tu vari iegrimt tādā pašā morālajā atejā kādā šobrīd ir mana karaļpils pārvērsta. Līdz šim nezināju kā ir tad, kad kāds atsakās no visa, jo viņam tā ir pārāk daudz. Es spēju aptvert savos šā brīža pilngadības gados jau tik daudz, cik vēl aptvert nav spējušas neskaitāmi daudzas. Tā ir manas sistēmas kļūda zināt tik daudz. Skaidrojums tam visam vienkāršs – grūti nesarežģīt dzīvi, uzmanoties no tā, kas ap Tevi apgrozās. Tu sāc kļūt tik uzmanīgs, ka izvairies pat no tā, no kā varētu gūt visvēlamāko. Es vēlētos būt mežonīgs avantūrists, kurš ielaižas visādās afērās, esot gatavs rezultātam. Tādam ir jāpiedzimst. Bezbailība ir talants. Un mana bezbailība ir kā kaila, neaparta zeme.

Like! 4